No pasaulē saražotās cilvēku patēriņam paredzētās pārtikas aptuveni trešā daļa aiziet zudībā – ap 1,3 miljardiem tonnu gadā. Attīstītajās valstīs, tostarp Eiropas Savienības valstīs, 4O% pārtikas atkritumu rodas mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī. Mazumtirdzniecības līmenī šokējoši liels pārtikas daudzums tiek izniekots estētisku apsvērumu dēļ, vairāk nekā 5O% no visas izmestās produkcijas tiek izmesta tādēļ, ka tā tiek uzskatīta par “pārāk neglītu”, lai to pārdotu patērētājiem. Tas noved pie pārtikas trūkuma, kas ir viena no lielākajām vides problēmām. Valstīs ar augstāku labklājības līmeni iedzīvotājiem jāuzņemas atbildība par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, tādējādi sniedzot atbalstu to reģionu un valstu sabiedrībai, kurām trūkst pārtikas.

Ilgtspējīgas atkritumu apsaimniekošanas mērķis ir pēc iespējas ilgāk izmantot preces, materiālus un samazināt cieto atkritumu daudzumu, kas tiek apglabāts poligonos vai sadedzināts. Tomēr esošajā ekonomikā atkritumi sākas pat pirms produktu ražošanas, un padziļinātai pieejai ilgtspējīgai atkritumu apsaimniekošanai ir jākoncentrējas uz visu produkta dzīves ciklu, lai mēs varētu palīdzēt samazināt 21. gadsimta patēriņa paradumu negatīvo ietekmi uz vidi, sociālo jomu un finansēm. Neatkarīgi no tā, vai galvenā uzmanība tiek pievērsta atkritumu samazināšanai to aprites beigās vai atkritumu projektēšanai ārpus ražošanas cikla konceptuālajā posmā, ir nepieciešama jauna atkritumu apsaimniekošanas prakse, lai efektīvi sakārtotu esošās atkritumu plūsmas, vienlaikus samazinot atkritumu daudzumu.

Pēdējo reizi oglekļa dioksīda līmenis uz mūsu planētas bija tikpat augsts, kā šodien pirms vairāk nekā četriem miljoniem gadu. Palielinātās siltumnīcefekta gāzu emisijas ir izraisījušas strauju un pastāvīgu globālās temperatūras paaugstināšanos, kas savukārt izraisa katastrofālus notikumus visā pasaulē: tropiskās vētras, viesuļvētras, karstuma viļņi un plūdi mēdz būt intensīvāki un biežāki, nekā iepriekš redzēts.

195O. gadā pasaulē saražoja vairāk nekā divus miljonus tonnu plastmasas. Līdz 2O15. gadam šī gada produkcija pieauga līdz 419 miljoniem tonnu un palielināja plastmasas atkritumu daudzumu apkārtējā vidē. Tā kā plastmasa sadalās 4OO gadus, paies daudzas paaudzes, līdz tā beigs pastāvēt. Nav iespējams pateikt, kāda ilgtermiņā būs plastmasas piesārņojuma neatgriezeniskā ietekme uz vidi.

Patēriņš un ražošana ir atkarīgi no dabas resursu ieguldījuma, kas tiek iegūti no vides un bieži tiek pārstrādāti vai ražoti, lai veidotu galaproduktus un pakalpojumus, ko mēs ražojam un patērējam. Produkti un pakalpojumi, ko mēs ražojam un patērējam, ir atkarīgi arī no fosilā kurināmā, piemēram, ogļu, naftas un gāzes, dedzināšanas, lai radītu enerģiju, kas darbina iekārtas, rūpnīcām, pārstrādes rūpnīcām, transportam un daudzu produktu un pakalpojumu izmantošanai. Pat tādi pakalpojumi kā izglītība, veselības aprūpe un telekomunikācijas ir atkarīgi no infrastruktūras, tehnoloģijām un enerģijas, kas tiek iegūta un patērēta, izmantojot dabas resursus. Ražošanā un patēriņā izmanto to materiālu apjoms turpina pieaugt pasaules līmenī, un materiālu ieguves ātrums pasaulē apsteidz gan iedzīvotāju skaitu, gan ekonomisko izaugsmi, kas nozīmē, ka mēs izmantojam vairāk materiālu, bet mazāk efektīvi. Ja bizness turpināsies kā ierasts, pasaulē resursu ieguve līdz 2O6O. gadam pieaugs par 11O%.

Pēdējos 5O gados pasaulē ir vērojama strauja cilvēku patēriņa, iedzīvotāju skaita, globālās tirdzniecības un urbanizācijas izaugsme,kā rezultātā cilvēceizmanto vairāk Zemes resursu, nekā tā spēj dabiski papildināties. Nesenajā WWF ziņojumā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir saistīta ar dažādiem faktoriem, bet galvenokārt ar Zemes izmantojuma izmaiņām, jo īpaši ar biotopu, piemēram, mežu, zālāju, pārveidošanu lauksaimniecības sistēmās.